Celestīns

Tikai un vienīgi saklausot sevi, varam saņemt vispatiesākās atbildes.

Debess zils, maigs un trausls, celestīns iemieso sievišķo dabu zemes virsū. To skaistumu, virmojumu, ko sieviete ienes savā mājā. Tā ir mīlestība pret savu dievišķo būtību, kas ir pati pilnība, kas spēj radīt mieru un absolūtu pieņemšanu, ļaujot būt, izpausties, radīt, attīstīties.

Tas ir patiesais miers pēc kā ilgojas katra dvēsele, atrast ceļu pie savas patības, ļaujot būt sev tieši tādam kā esam visdziļākajā savā būtībā ar visu to pieredzi, kuru esam izgājuši, kurā

vēlamies dalities.

Tik daudz ierobežojumus paši sev uzliekam, liedzot saikni ar sevi pašu. Dažreiz apmaldamies pavisam un vairs par nezinam kas esam.

Vai ir no kā jāaizsargājas, ja esam mājās, ja zinam kurp dosimies un kurp atgriezīsimies? Ja esam ar sevi vienmēr un visur, nav šaubu, ir skaidrība, viss ir zināms un saprotams.Tā darbojas visums, kura daļa mēs esam. Tikai tad ja aizejam prom no sevis, no sava visuma, savas dvēseles, esam apmaldījušies, šaubamies un vairs nav saprotams kas ir kas.

Celestīns ved atpakaļ pie savas dvēseles, savām debesu mājām, pie sevis apzināšanās. Katrs solis, ko speram ir saprotams un skaidrs, kurp tas dodas. Un tā ir pateicība sev par visām šīm iespējām, kas tiek dota ik mirkli pieredzēt, mācīties, izprast un realizēt.

Šobrīd ir tikai šis trauslais mirklis, kurš izgaist un nākamajā solī jau ir nākamais mirklis. Novērtē, kas Tev, kas Tev ir dots un pateicies par to. Tā ir laime būt Tas kas Esi