Hrizoprāzs mazie akmentiņi

Hrizoprāzs stāsta par izticēšanos sev, savai sajūtai.

Dažkārt ir tuk grūti atvērt savu sirdi pašiem tuvākajiem. Bieži vien savas sajūtas mēs paturam pie sevis, jo tās ir tik trauslas.

Atverot savu sirdi uzticībā kādam, kurš var uzklausīt, saprast, mēs atjaunojam savu uzticību sev, savam spēkam, savai sirdij.

Biež tiek piedzīvotas traumatiskas situācijas, kuras ievaino maza bērna vai pieauguša cilvēka sirdi. Šādā brīdī sirds tiek aizvērta un rodas nocietinājums. Šajā brīdī nocietinàmies paši pret sevi. Atverot sirdi, atmiņas ataust.

Apzinoties un dziedinot tās, atkal atgriežamies savā veselumā.

Ja ir grūti atvērties cilvēkiem, pastāsti to kokam, pastāsti to jūrai vai upei, gaisam vai zemei. Tā vienmēr Tevi uzklausīs un sapratīs, atbildēs, dos padomu. Tikai ieklausies Tajā.

Ja esi savienojumā ar dabu, Tu esi savienojumā ar savu sirdi un visums Tev vienmēr sniegs palīdzīgu roku, atbalstīs, mīlēs bez nosacījumiem. Tā ir bagātība, caur kuru viss ir iespējams, ja iemācies paļauties uz savu sajūtu. Tā Tevi nepievils nekad. Tie ir patiesie bagātību krājumi, ja spēj to apjaust un novērtēt.

Pateicies dabai, pateicies sirdīm, kas Tevi apskauj, samīļo, gādā par Tevi, rūpējas.

Apskāviens ir miljons vērts un var dāvāt visu, kas ir vajadzīgs, ja sapratīsi tā patieso vērtību un sajutīsi no sirds.